Tas tika nodibināts 1920. gada sākumā, deponējot aptuveni 12 000 priekšmetu lielo RLB kolekciju. Par Valsts (Latvijas) Etnogrāfiskā muzeja direktoru iecēla kādreizējo RLB muzeja pārzini Matīsu Siliņu (1861–1942). Muzejam piešķīra četras telpas Rīgas pilī, kur savu darbību jau bija uzsācis Valsts arhīvs un no 1920. gada pavasara darbojās Valsts Mākslas muzejs.

Atbilstoši muzeja nosaukumam sākotnēji lielāka uzmanība tika veltīta arheoloģijas un etnogrāfijas kolekciju veidošanai. 1924. gadā muzeju pārdēvēja par Valsts Vēsturisko muzeju un īpašā likumā definēja tā funkcijas. Likumā noteiktais muzeja darbības uzdevums – “vākt, glabāt, izstādīt un popularizēt dažādas senatnes, kā arī jaunāko laiku kultūras vērtības, kurām ir nozīme Latvijas vēsturē” – saglabājies kā LNVM misijas kodols līdz mūsdienām.

Pakāpeniski paplašinājās muzeja krājuma tipoloģiskā daudzveidība, un 1930. gadā, reformējot muzeja pārvaldību, izveidoja trīs nodaļas: Arheoloģijas, Etnogrāfijas, kā arī Vēstures un numismātikas.

Muzejs cieši sadarbojās ar Pieminekļu valdi, kuras rīkoto arheoloģisko izrakumu, ekspedīciju un pieminekļu apzināšanas pasākumu rezultātā muzeja krājums tika papildināts par vairākiem desmitiem tūkstošu priekšmetu, citstarp izveidojot arī valstī lielāko sakrālās mākslas kolekciju ar baznīcu interjera priekšmetiem. 1920. gadu beigās muzeja krājumā bija aptuveni 80 000 priekšmetu, bet līdz 1940. gadam – jau aptuveni 150 000.

Muzeja ekspozīcija Rīgas pilī pakāpeniski tika paplašināta un modernizēta, līdz 1930. gadu beigās tā aizņēma 17 zāles, kurās demonstrēja arheoloģiskos, etnogrāfijas priekšmetus, baznīcu mākslas kolekciju un numismātikas kolekciju.

1930. gados muzejā ienākot jaunai speciālistu paaudzei, aktīvāka kļuva iesaiste pētniecībā un arī starptautiskā sadarbība. Muzeja darbinieki veica arheoloģiskos izrakumus, veidoja publikācijas, tostarp arī pirmos muzeja izdotos katalogus un ceļvežus. Baltijas arheologu 2. kongresa laikā 1930. gadā muzejā kopā ar Berlīnes, Kēnigsbergas, Stokholmas, Helsinku, Tartu un Varšavas muzejiem tika iekārtota plaša izstāde par Baltijas tautu senvēsturi. Valsts Vēsturiskais muzejs līdzveidoja Starptautisko folkloras un primitīvās mākslas izstādi Briselē (1929), Latviešu mākslas amatniecības izstādi Stokholmā (1931), Latviešu tautas mākslas izstādi Helsinkos (1933), Latviešu tautas mākslas izstādi Tallinā (1933), Baltijas valstu tautas mākslas izstādi Parīzē (1935), Latviešu mākslas izstādi Parīzē un Londonā (1939).

1930. gadu otrajā pusē Valsts Vēsturiskajam muzejam kā nodaļas pievienoja Jelgavas, Cēsu, Daugavpils muzejus, kā arī Rundāles pili.